IESPĒJAMS IELŪKOTIES PUTNU PASAULES NOSLĒPUMOS,UN GIDA PAVADĪBĀ IEPAZĪT PUTNU IZCELŠANĀS VĒSTURI,APLŪKOT SPALVAS,SPĀRNU UZBŪVI, IESPĒJAMS APLŪKOT LIGZDOŠANAS VIETU UN LIGZDU DAUDZVEIDĪBU, PUTNU OLU, KNĀBJU, KĀJU DAŽĀDĪBU. AICINĀM PIEDALĪTIES ATRAKCIJĀS UN SACENSĪBĀS PAR PUTNU TĒMU.

PUTNU TAKA – putni ir mums visapkārt,- gan lieli, gan maziņi, gan košām spalvām rotāti, gan mazāk krāšņi, dažnedažādi. Tie dzīvo mums līdzās savu noslēpumaino dzīvi. Cik daudz mēs par tiem zinām? Varbūt jums ir radusies vēlēšanās ielūkoties spārnoto draugu pasaulē? Aicinām jūs zinoša gida pavadībā atgriezties tālā pagātnē un iepazīt putnu izcelšanās vēsturi, aplūkot spalvas, spārna fantastisko uzbūvi, aplūkot ligzdošanas vietu un ligzdu daudzveidību, putnu olu, knābju un kāju dažādību, kā arī daudzas citas, vēl neiepazītas neparastības putnu dzīvē. Pēc aizraujošās skološanās putnu pasaulē aktīvākos interesentus sagaida arī atrakcijas un sacensības par putnu tēmu.

Kā radušies putni

     Kādreiz uz zemes putnu nebija. Sensenos laikos sauszemes dzīvnieki bija rāpuļi. Tie dzīvoja uz sauszemes un ūdenī, bija zālēdāji un gaļēdāji, augumā lieli un ļoti mazi.
Mazais Pterodaktils vientuļš klīda pa milzu ieleju. Lielie rāpuļi viņu izsmēja, jo Pterodaktils bija citāds,- spēcīgu priekškāju vietā tam bija mazas ķepiņas ar lielām, neglītām ādas krokām. Pterodaktils dzīvoja pastāvīgās bailēs. Tikko paglābies kādā klinšu spraugā no milzu rāpuļu bara, viņš gandrīz nonāca gaļēdāja Ceratozaura zobos. Labi, ka ceļā gadījās neliela ala, kur patverties no milzīgā rīmas. Mazais pterodaktils lēja rūgtas asaras. Beidzot viņš noguris un izsalcis bezspēkā iemiga.
Te, pēkšņi, alā ielaidās kāda dīvaina būtne. Tā bija spāre:
- Nebēdā, draudziņ! Tev nav jāslēpjas alā, jo tev ir kaut kas tāds, kas nav citiem rāpuļiem. Tev ir spārni, un tu vari lidot! Un tā tu vari paglābties no plēsēju nagiem.
- Kas tas ir Lidot? Vaicāja Pterodaktils.
- Tas ir pavisam viegli, tev tikai jākustina spārni, lūk šādi. Un spāre apmeta slaidu loku un atkal apsēdās blakus izbrīnītajam Pterodaktilam.
- Tev tikai jātic saviem spēkiem, un tad tev izdosies. To pateikusi, spāre izgaisa.
Mazais Pterodaktils pamodies nodomāja. -Vai tas bija sapnis?
Izlīdis no alas, viņš atkal nokļuva briesmu pilnajā pasaulē, kur to tūliņ sāka vajāt rāpulis ar milzīgiem zobiem. Pterodaktils sāka izmisīgi rāpties augšup milzīgā kalnā. Sasniedzis virsotni, viņš nodomāja: - Tās ir beigas. No vienas puses tam tuvojās izsalkušais milzenis, bet otrpus kalnam pavērās dziļa aiza.
- Labāk metīšos lejup aizā, nekā tikšu zobos šim nezvēram. Un  Pterodaktils, izpletis savas mazās roķeles ar biezajām ādas krokām, metās lejup. Bet kas tad tas?
- Es nekrītu! Varbūt spārei bija taisnība? Es varu lidot?! Viņš sāka vēcināt spārnus un lēnām, līgani tuvojās zemei.
Tā bija pasakaina sajūta.
- Es esmu glābts!
Tā pirms daudziem miljoniem gadu, lai glābtu sevi un atstātu pēcnācējus, sākās sapņa piepildījums par lidojumu debesīs. Radās putni. Sākumā vēl zobaini un vietām klāti ar zvīņām. Pasaule ieguva ko jaunu.